Uz pastaigas klāja aiz paša midčipa stāvēja pārdesmit Savienoto Valstu senatoru ar savām sievām un meitām: tā bija izklaidēties atbraukusi senatoru kompānija, kura kādu mēnesi bija cienāta ar ēdamo un dzeramo, nesātīgi barota ar statistiku, vilkta augšā vulkāniskā kalnā un lejā lavas piepildītā ielejā, lai parādītu visus Havaju salu jaukumus un bagātības. Tikai šīs jautrās kompānijas dēļ uz Honolulu bija at­saukts prečinieks, un tikai no šīs kompānijas atvadījās Honolulu.

Senatori bija appušķoti ar vītnēm un puķēm. Senatora Džeremija Sembrūka resnais kakls un varenās krūtis bija izrotātas ar veselu duci vainagu. No šā ziedu blāķa bija izbāzta viņa galva un nesen iedegusi, nosvīdusi seja. Par puķēm viņš domāja ar riebumu, bet pūli piestātnē uz­lūkoja kā statistiķis, kas neuztver skaistumu, bet redz darbaspēku, fabrikas, dzelzceļus un plantācijasL kuras at­rodas aiz pūļa un iemieso šis pūlis. Viņš redzēja bagātī­bas, domāja par attīstības iespējām un bija pārāk aiz­ņemts ar sapņiem par materiāliem sasniegumiem un varu, lai ievērotu meitu, kas stāvēja turpat blakus, sarunāda­mās ar jaunekli glītā vasaras uzvalkā un salmenē. Jaunais cilvēks, likās, redzēja tikai meiteni un nenolaida kveldo- šās acis no viņas sejas. Ja senators būtu paskatījies uz meitu, viņš saprastu, ka tagad kopā ar viņu aizbrauc sieviete, nevis piecpadsmit gadu veca meitene, kuru viņš bija atvedis uz Havaju salām pirms mēneša.