— Dorotija! — viņš skarbi uzkliedza.
Viņa spēji rāva pavedienu, un pār viņas mīļoto nolija puķu un pērļu lietus. Viņa skatījās uz Stīvu tik ilgi, kamēr asaras aizmigloja skatienu, tad ar seju piekļāvās pie pleca Džeremijam Sembrūkam, kurš piemirsa savu iemīļoto statistiku, brīnīdamies, ka mazas meitenītes grib par katru cenu būt lielas. Pūlis dziedāja, kā dziedājis, dziesma, izgaisdama tālumā, izskanēja aizvien klusāk, taču tajā joprojām trīsēja jutekliskais Havaju salu mīlas maigums, bet tās vārdi dzeldēja meitenes sirdi kā skābe, tāpēc ka šie vārdi bija nepatiesi.
Aloha oe, aloha oe, e ke onaona no ho ika lipo.,.
Es tevi apskaušu, ahoi ae au, kad atkal tiksimies…