Atmiņā nāca vēl kaut kas netveramāks un noslēpumaināks, ko viņa tikai tagad sāka apzināties, —• vīrieša, īsta vīrieša, vīriš­ķīga vīrieša tuvuma izjūta. Samulsusi viņa atguvās no savām domām. Karstas asinis nosārtoja meitenes vaigus, tad viņa spēji nobālēja, iedomājoties, ka nekad vairs ne­redzēs Stīvu. Kuģis jau bija pagriezies ar priekšgalu pret jūru, un pastaigas klājs atradās līdzās piestātnes galam.

—   Skat, kur Stīvs, — teica tēvs. — Pamāj viņam ar roku, Dorotija!

Stīvs lūkojās uz viņu kvēlām acīm un ieraudzīja mei­tenes sejā kaut ko līdz šim neredzētu. Pēc prieka uzplūda viņa sejā meitene apjauta, ka viņš saprot. Gaisā trīsēja dziesma:

Es tevi mīlu.

Pie tevis mana mīla būs, līdz atkal tiksimies.

Vārdi nebija vajadzīgi, lai viņi saprastos. Viņai apkārt stāvošie pasažieri meta savas ziedu vijas krastā paliku­šajiem. Stīvs pacēla rokas, un viņa acis lūdza. Dorotija gribēja noņemt pār galvu savu puķu vītni, bet tā bija sapinusies ar austrumu pērļu virkni, ko Mervins, vecais cukura karalis, bija aplicis meitenei ap kaklu, vedot viņu ar tēvu uz tvaikoni.

Viņa raustīja pērles, kas bija sapinušās ar puķēm. Ku­ģis slīdēja uz priekšu. Stīvs jau atradās iepretī viņai. Tagad bija īstā reize. Vēl mirklis, un viņš būs garām. Dorotija iešņukstējās, un Džeremijs Sembrūks jautājoši palūkojās uz meitu.