Deivids Grifs vienmēr nojauta, kur ož pēc piedzīvo­juma, tāpēc vienmēr bija gatavs, ka aiz tuvākās kokos- palmas kuru katru brīdi var parādīties kaut kas negai­dīts, un tomēr, uzlūkojot Aloīziju Penkbērnu, viņam ne­bija ne mazākās nojausmas. Tas notika uz mazā tvaiko- nīša «Berta». Ļaudams, lai viņa šoneris seko, Grīfs no­lēma veikt ar tvaikoni īsu pārbraucienu no Raiateas līdz Papeetei. Viņš pirmo reizi ieraudzīja Aloīziju Penkbērnu, kad šis jau mazliet ieskurbušais džentlmenis klusēdams dzēra kokteili mazā starpklāju bufetītē blakus frizētavai. Un, kad Grīfs pēc pusstundas iznāca no frizētavas, Alo- īzijs Penkbērns vēl joprojām nīka bufetē un dzēra savā nodabā.

Nav labi, ka cilvēks dzer vienatnē, un Grifs ātri, bet vērīgi apskatīja Penkbērnu. Viņš ieraudzīja gadus trīs­desmit vecu labi noaugušu, kārtīgi ģērbušos cilvēku ar simpātiskiem vaibstiem, vārdu sakot, saskaņā ar vispār­pieņemto apzīmējumu — džentlmeni. Taču dažos netiešoš norādījumos uz nolaidību, rokas drebēšanā, kāri pielejot glāzi, un nervozajā acu mirkšķināšanā Grīfs saskatīja nepārprotamas hroniska alkoholisma pazīmes.

Pēc pusdienām viņš atkal satika Penkbērnu — šoreiz uz klāja. Jaunais cilvēks, turēdamies pie reliņa un dzē­rāja asaras liedams, skatījās uz neskaidrajām vīrieša un sievietes aprisēm cieši kopā sabīdītos klāja krēslos. Grīfs ievēroja, ka vīrietis apņēmis sievieti ap vidu. Aloīzijs Penkbērns skatījās uz viņiem un raudāja.