— Nav par ko skundēt, — līdzjūtīgi teica Grīfs.
Penkbērns palūkojās uz viņu un aiz žēluma pret sevi
sāka raudāt vēl gaužāk.
— Tas ir smagi, — viņš šņukstēja. — Smagi, smagi! Tas ir mans pārvaldnieks. Es dodu viņam darbu. Es maksāju viņam labu algu. Un tā viņš šo algu nopelna.
— Ja tā, kāpēc tad jūs nedarāt tam galu? — Grifs ierosināja.
— Nevaru. Viņa atņems man viskiju. Viņa taču ir mana kopēja.
— Izmetiet viņu pa durvīm un dzeriet vesels!
— Nevaru. Pie viņas ir visa mana nauda. Ja es to izdarīšu, viņš nedos man ne sešus pensus, par ko nopirkt dzeramo.
Tādas nelaimes iespēja izraisīja jaunus asaru plūdus. Grifa ziņkāre bija uzkurināta. Nekas tamlīdzīgs viņam ne prātā nebija ienācis.
— Viņi nolīgti, lai rūpētos par mani, — Penkbērns raudādams sāka stāstīt, — lai atturētu mani no dzeršanas. Un ko viņi dara? Ar naudu aizbāzuši visiem uz kuģa mutes un ļauj man nodzerties kaut līdz nāvei. Tas nav pareizi, kad es jums saku, tas nav pareizi. Viņus tieši tāpēc sūtīja kopā ar mani, lai neļautu man dzert, bet viņi ļauj 'man pietempties kā cūkai, lai tikai es liktu viņus mierā. Ja žēlojos, viņi piedraud, ka nedos man vairs ne glāzītes. Ko es, nabadziņš, lai iesāku? Manā nāvē vainīgi būs viņi, tas ir viss. Iesim lejā un iedzersim!