Lai nu būtu kā būdams, bet ekvadoriešu kreiseris atgriezās mājā bez apslēptajām bagātībām. Džonijs Bleks aizveda trīs kāšus uz Pīnū-Pīnī un atstāja tos vācietim Oskaram, bet, kur un kā viņš bija kāšus atradis, to viņš nekad nestās­tīja.

Penkbērns nenovērsaf acu no viskija pudeles.

—   Kaut vai divus malkus! — viņš izdvesa.

Grīfs padomāja un mazliet ielēja. Penkbērna acis iezi­bējās, un viņš atkal atdzīvojās.

—   Bet tagad es papildināšu jūsu stāstu, — viņš sa­cīja. — Džonijs Bleks tomēr pastāstīja. Pastāstīja ma­nam tēvam. Atrakstīja viņam no Levukas, iekams atgrie­zās Pīnū-Pīnī nomirt. Tēvs kādu nakti bija izglābis vi­ņam dzīvību vienā no Valparaiso netiklības perēkļiem. Kāds ķīniešu pērļu tirgotājs no Tērsdejas salas, meklē­dams noieta vietas uz ziemeļiem no Jaungvinejas, bija iemainījis šos trīs kāšus no kāda melnā. Džonijs Bleks nopirka tos uz svara. Viņam ar kāšiem nesaistījās nekā­das cerības, tāpat kā ķīnietim, bet atpakaļceļā viņš jūras bruņurupuča dēļ aizkavējās tajā pašā piekrastē, kur, kā jūs teicāt, nogalināts «Flirta» kapteiņa palīgs. Taču viņš nebija nogalināts. Banka salas iedzīvotāji turēja viņu kā cietumnieku, un viņš mira no žokļa kaula nekrozes, kas bija cēlusies no cīņas laikā piekrastē iegūta bultas ievai­nojuma.