Pirms miršanas viņš izstāstīja par apslēptajām bagātībām Džonijam Blekam. Tas savukārt atrakstīja no Levukas manam tēvam. Viņa dienas jau bija skaitītas — vēzis. Mans tēvs pēc desmit gadiem, būdams «Perija» kapteinis, nopirka šos kāšus no vācieša Oskara. Un no sava tēva saskaņā ar viņa gribu un testamentu es šos kāšus saņēmu līdz ar attiecīgiem paskaidrojumiem. Es zinu salu, zinu, kādos platuma un garuma grādos atrodas krasts, kur šie trīs kāši tika iedzīti kokos. Patlaban kāši ir pie Lavīnas. Platuma un garuma grādi ir man galvā. Nu, ko jūs par to domājat?

—   Šaubos, — bez kavēšanās savas domas pateica Grīfs. — Kāpēc jūsu tēvs pats nebrauca uz turieni un nepaņēma mantu?

—    Tēvam nebija vajadzības. Viņa tēvocis nomira un atstāja viņam mantojumu. Viņš aizgāja no flotes, sasē­jās Bostonā ar kādu slimnieku kopēju, un mana māte izšķīrās ar viņu. Māte arī saņēma mantojumu —• apmē­ram trīsdesmit tūkstošu dolāru lielu ienākumu gadā — un aizbrauca uz Jaunzēlandi. Es dzīvoju gan pie viena, gan pie otra, gan Savienotajās Valstīs, gan Jaunzēlandē, līdz pērn nomira tēvs. Tagad esmu pilnīgi mātes ziņā. Tēvs atstāja man savu naudu, kādus pāris miljonus, bet, zinādama manu vājību uz alkoholu, māte pielika man klāt aizbildņus. Naudas man ir gana, bet es nevaru dabūt ne pensu vairāk par to, ko man iedod.