— Tātad jūs brauksiet? — Penkbērns satraukts jautāja.
Grīfs pamāja ar galvu.
— Izklausās ticami. Ja runa būtu par simts miljoniem vai tamlīdzīgu traku summu, es neliktos par to ne zinis. Mēs izbrauksim rīt, bet ar vienu noteikumu: jums bez ierunām jāklausa manām pavēlēm.
Ciemiņš svinīgi un līksmi pamāja ar galvu.
— Un tas nozīmē nedzert.
— Tas ir ļoti grūti, — Penkbērns nogaudās.
— Tādi ir mani noteikumi. Ar manām medicīniskajām zināšanām pietiek, lai es varētu teikt, ka no tā jums nekāds ļaunums neradīsies. Un jums būs jāstrādā — smagi, kā matrozim. Jūs regulāri stāvēsiet sardzē un tā tālāk, lai gan ēdīsiet un gulēsiet kopā ar mums kuģa pakaļgalā.
— Lai notiek! — Penkbērns sniedza roku, tādējādi apstiprinot savu piekrišanu. — Kaut tikai tas mani nenovestu kapā, — viņš piemetināja.
Deivids Grīfs devīgi ielēja viskiju un pasniedza viņam glāzi.
— Iedzeriet pēdējo reizi! Te būs.
Penkbērna roka apstājās pusceļā. Piepešā apņēmībā viņš sadurstījās, iztaisnoja muguru un pacēla galvu.
— Es laikam tomēr nedzeršu, — viņš iesāka, tad, gļēvi psdodamies plosošai kārībai, steigšus pasniedzās pēc glāzes, it kā baidītos, ka viņam to neatņem.