— Frensisa sala, ja jūs to vēlaties. Bugenvils nosauca to par Bārbera salu.
— Tā ir visvientuļākā sala Mazajā Koraļļu jūrā, — teica Grīfs. — Es to zinu. Atrodas starp Jauno Īriju un Jaungvineju. Draņķīgs caurums tagad, bet nebija slikta tais laikos, kad tur iedzina «Flirta» kāšus un pērļu tirgotājs iemainīja tos. Pirms diviem gadiem tur apkāva visu tvaikoņa «Kastors» komandu, kas vervēja strādniekus plantācijām Upolu. Es' labi pazinu tvaikoņa kapteini. Vācieši aizsūtīja kreiseri, apšaudīja džungļus, nodedzināja vairākus ciemus, nomiedza divus tās melnos un veselu lērumu cūku, un … un tas bija viss. Melnie tur allaž ir bijuši neuzticami, bet pilnīgi neuzticami viņi kļuva pirms četrdesmit gadiem. Tai laikā viņi apkāva vaļu medību kuģa komandu. Pagaidiet, es paskatīšos, kā to sauca.
Grīfs piegāja pie grāmatu plaukta, izņēma biezo «Rokasgrāmatu kuģošanai pa Dienvidu Kluso okeānu» un pašķirstīja to.
— Jā, te tā ir Frensisa jeb Bārbera sala, — viņš ātri lasīja. — Iezemieši kareivīgi un nodevīgi… melanē- zieši… cilvēkēdāji. Vaļu medību kuģis «Western» iznīcināts … Sēkļi… zemesragi… enkurvietas … Aha, Red- skara, Ovena līcis, Likikili līcis … tas jau ir vairāk piemērots: paprāvs padziļinājums, mangrovju purvi, laba deviņas asis dziļa enkurvieta tur, kur balts klints izcilnis pavērsts pret dienvidrietumiem rietumu virzienā. — Grīfs pagriezās. — Tā ir jūsu piekraste, Penkbērn, varu apzvērēt.