Pirms aizbraukšanas pārvaldnieks bija parūpējies, lai Aloīzijs saņemtu astoņas piecu mārciņu naudas zīmes, paredzot, ka pēc dažām dienām Aloīzijs būs satriekts un nebūs tālu no dzēruma trakuma. Lavīna, ku­ras labo sirdi pazina pat Klusā okeāna blēži un dīkdieņi, paņēma viņu savā apgādībā un, kad Aloīzijs bija atgu­vies, rūpējās, lai viņam pat nerastos doma, ka nav vairs nedz pārvaldnieka, nedz naudas, ar ko maksāt par uz­turu.

Kādu vakaru dažas dienas pēc šā notikuma Deivids Grīfs dīkojās zem «Kitiveikas» pakaļējā klāja nojumes un laiski skatīja cauri Papeetes avīzes trūcīgās slejas. Pēk­šņi viņš piecēlās sēdus un jau gribēja izberzēt acis. Tas likās neticami, un tomēr tā bija īstenība. Vecā dienvidjūru romantika vēl nebija mirusi. Viņš lasīja:

«Vēlas mainīt pusi no paslēptiem dārgumiem, kuru vēr­tība ir pieci miljoni franku, pret braucienu uz vienu no nezināmajām Klusā okeāna salām un izdevību atvest at­pakaļ guvumu. Jautāt pēc Follija Lavīnas viesnīcā.»

Grīfs paskatījās pulkstenī. Vēl bija agrs — tikai astoņi.

—   Mister Karlsen! — viņš pakliedza uz to pusi, kur gailēja pīpes uguntiņa. — Sagatavojiet vaļu medību laivu! Es braucu uz krastu.

Priekšgalā atskanēja kapteiņa palīga norvēģa aizsma­kusi balss, un pusducis staltu puišu no Rapas salas pār­trauca dziedāšanu un nolaida ūdenī laivu.