—  Man jāsatiek Follijs, misters Follijs, jādomā, — Dei­vids Grīfs teica Lavīnai.

Kad sieviete pagrieza galvu un vietējā valodā izkliedza kādu pavēli, ko vajadzēja dzirdēt cauri divām istabām saredzamajā virtuvē, Grīfs pēc viņas acīm noprata, ka viesnīcas saimniece ir ieinteresēta. Pēc dažām minūtēm basām kājām ienāca iezemiešu meitene un papurināja galvu.

Lavīnas vilšanās bija acīm redzama.

—  Jūs atrodaties uz «Kitiveikas», vai ne? — viņa jau­tāja. — Es pateikšu viņam, ka jūs viņu meklējat.

—   Tātad tas ir vīrietis? — Grifs vaicāja.

Lavīna pamāja ar galvu.

—   Ceru, ka jūs varēsiet darīt kaut ko viņa labā, kap- teni Grīf. Esmu tikai lādzīga sieva, nekā vairāk nezinu, bet viņš rādās esam patīkams cilvēks. Var jau būt, ka viņš saka taisnību, es nezinu. Bet jūs tiksiet pie skaid­rības. Jūs neesat tāds jēradvēsele kā es. Vai pagatavot jums kokteili?

Atgriezies uz šonera, Deivids Grīfs snauda klāja krēslā zem trīs mēnešus veca žurnāla, kad viņu uzmodināja aiz borta dzirdamas elsas un sprauslāšana. Viņš atvēra acis. Uz čīliešu kreisera, kas stāvēja ceturtdaļjūdzi no šonera, nosita astoņas glases. Tas nozīmēja, ka ir pusnakts. Atkal bija dzirdams, ka aiz borta ķepurojas un šļakstinās. Gri­fam likās, ka tā ir tāda kā amfībija, kā cilvēks, kas dzie­došā balsī sūdz bēdas pats sev, bet varbūt arī visai pa­saulei.