Deivids Grīfs rāmi pasmaidīja.
— Bet tagad es varu jums pateikt, kā sauca šo ogļu staciju un kads protektorāts tur vēlāk tika nodibināts, — viņš sacīja.
— Un par trim kāšiem jūs arī zināt? — tikpat rāmi jautāja Penkbērns. — Turpiniet, tāpēc ka tagad šie kāši ir manās rokās.
— Protams. Tie atradās aiz letes vācieša Oskara krogā Pīnū-Pīnī. Uz turieni tos no sava šonera aiznesa Džonijs Bleks tai pašā naktī, kad viņš nomira. Viņš tikko bija atgriezies no tāla brauciena. Viņš bija bijis Rietumos, zvejojis trepangus un tirgojies ar sandalkoku. Visa piekraste zin-a šo notikumu.
Penkbērns pakratīja galvu.
— Turpiniet, — viņš mudināja.
— Tas notika, saprotams, vēl pirms manis, — Grīfs paskaidroja. — Es stāstu tikai to, ko esmu dzirdējis. Drīz, dodamies uz mājām, ieradās ekvadoriešu kreiseris — ari no Rietumiem. Tā virsnieki pazina kāšus. Džonijs Bleks jau bija miris. Viņi sagrāba tā palīgu un kuģa žurnālu. Kreiseris devās atpakaļ uz Rietumiem. Pēc sešiem mēnešiem atceļā uz mājām tas iegriezās Pīnū-Pīnī. Tas bija cietis neveiksmi, bet stāsts par bagātībām gāja no mutes mutē.
— Kad revolucionāri uzbruka Gvajakilai, — stāstīja tālāk Penkbērns, — Federācijas virsnieki, nosprieduši, ka aizstāvēt pilsētu ir bezcerīgi, sagrāba valsts naudas kasi, apmēram miljonu dolāru angļu metāla naudā, un ielādēja to amerikāņu šonerī «Flirts». Viņi gatavojās atdot galus rītausmā, bet kapteinis amerikānis izdomāja doties jūrā pusnaktī. Turpinietl