Un ticiet man — viss, ko es jums stāstīšu, būs svēta patiesība, un es stāstīšu īsi, jo redzu, ka esat lietišķs un enerģisks cilvēks. Jūsu smadzenes arī droši vien ir kārtībā. Jums alkohols nekad nav bijis miljoniem tārpu, kas grauž katru šūniņu. Jūs savu mūžu neesat bijis ellē. Es patlaban tur esmu. Es degu. Tagad klau­sieties!

Mana māte vēl ir dzīva. Viņa ir angliete. Es piedzimu Austrālijā. Izglītību ieguvu Ņujorkā un Jēlā. Esmu hu­manitāro zinātņu maģistrs, filozofijas doktors un … ne­kam nederīgs cilvēks. Turklāt esmu alkoholiķis. Kādreiz biju atlēts. Varēju nopeldēt zem ūdens simt desmit pēdu. Uzstādīju vairākus amatieru rekordus. Es peldēju kā zivs. Esmu nopeldējis trīsdesmit jūdžu pa nemierīgu jūru. Man pieder vēl viens rekords. Esmu iznīcinājis vairāk viskija nekā jebkurš cits cilvēks manos gados. Esmu spējīgs no­zagt jums sešus pensus, lai tikai varētu nopirkt dzeramo. Un beidzot es jums pateikšu taisnību.

Mans tēvs bija amerikānis no Annapolisas. Pilsoņu kara laikā viņš bija jūrskolas kadets, sešdesmit sestajā gadā leitnants uz «Sivanī». Kapteinis bija Pols Sērlijs. Sešdesmit sestajā gadā «Sivanī» krāva iekšā ogles kādā no Klusā okeāna salām. Kā sauca salu, to es nedrīkstu teikt. Toreiz sala vēl neatradās protektorātā, un, kā sauc protektorātu, to es arī neteikšu. Krastā aiz kroga letes mans tēvs ieraudzīja trīs vara kāšus — kuģa kāšus.