Šķita, ka pagājības drūmās ēnas tuvojas jaunekļiem līdz ar pēdējiem dziestošās vakarblāzmas atspulgiem, bet senatnīgā upe vēla savus asinssarkanos ūdeņus pa neaptverami plašo līdzenumu.
3. nodaļa UGUNS NAKTI
3. nodaļa UGUNS NAKTI
Uns un Zurs, papildinādami ieroču krājumus, strādāja astoņas dienas. Iesmu uzgaļus viņi darināja no krama šķēpelēm ūn asiem zvēru zobiem. Katrs iztaisīja sev šķēpu ar asu ragu galā un ieroču metēju, ar ko varēja tālu aizsviest iesmus un šķēpus. Beidzot viņi no jauna ozola stumbra izgatavoja divas resnas rungas. Una ierocis bija tik smags, ka spēja viņu pasargāt no vislielākajiem plēsīgajiem zvēriem.
Beiguši darbu, Uns un Zurs pa klinšu krauju nokāpa lejā līdzenumā. Nonākuši savannā, viņi jutās pavisam šķirti no savas cilts, kas bija palikusi kaut kur tālu tālu viņpus kalniem.
Te bija daudz medījuma. Nemaz nevajadzēja ilgi slēpties biezajā zālē, lai uzglūnētu meža kazai, aksisam [4] vai saigai. Tomēr Uns nekad nenogalināja zālēdājus bez vajadzības. Dzīvnieki aug lēnām, bet cilvēkam jāēd katru dienu.
Kad ciltij bija daudz barības, Nao, ulamru vadonis, aizliedza vīriem iet medībās.
Uns un Zurs uz katra soļa sastapa tik daudz jauna, ka nepārstāja brīnīties. Viņi ziņkārē aplūkoja milzīgo gavialu[5] ar neparasti garo, izstiepto purnu un noskatījās, kā viņš nekustēdamies šūpojas uz ūdens vai uzglūn laupījumam kaut kur uz mazas saliņas vai krasta meldros.