Tur viņš ienirs dziļajos ūdeņos, tur sadziedēs brūces un iz­glābs savu dzīvību. Smagajam ķermenim zvārojoties, hi­popotams, ar masīvajām kājām samīdams zāli, joņoja uz priekšu tikpat strauji kā meža kuilis . . .

Upe jau bija tuvu. Tās valgie garaiņi, šķiet, deva jaunu spēku biezādainajam milzenim. Tomēr nežēlīgie ilkņi aizvien dziļāk iecirtās viņa kaklā, no platās brūces šļāca asiņu strūklas. . . Hipopotams sagrīļojās, viņa īsās, resnās kājas sāka trīcēt. Pirmsnāves gārdznies iz­lauzās no baismīgās rīkles . ..

Hipopotams jau bija sasniedzis piekrastes niedrāju, kad pēkšņi reibonis piespieda viņu apstāties. Lēnām, pa­visam lēnām milzīgais ķermenis sāka griezties apkārt. Pēc tam pieveiktais dzīvnieks, dobji ierūcies, sabruka pie zemes. Tad mahairods, izslējies uz savām vingrajām ķetnām, izgrūda triumfējošu, uzvaras līksmes pilnu rē­cienu, izbiedēdams bifeļu baru tāluma, un ņēmās plosīt asiņaino laupījumu.

Uns un Zurs, redzētā nomākti, klusēja. Viņi zināja, ka naktī visapkārt ložņās plēsoņi, un neskaidri noģida, ka šī zeme, uz kuru viņi atnākuši, ir senāka nekā tā, kur līdz šim klejoja ulamru cilts. Sajā zemē vēl mita dzīvnieki, kas bija dzīvojuši tais tālajos laikos, kad uz Zemes parādījās pirmie cilvēki.