Uns un Zurs augām dienām klejoja gar pazemē plūstošo upi, kuras krastu bieži vien veidoja tikai šaura akmens dzega. Dažu labu reizi viņiem vajadzēja līst rāpus pa šauru porfīra, gneisa un bazalta labirintu. Zurs aizdedzināja sveķainu terpentīna koka zaru lāpu, un asinssarkanās liesmas atspulgojās mirdzošajās kvarca velvēs un strauji plūstošajos apakšzemes upes ūdeņos. Noliekušies pār melno dzelmi, viņi vēroja bālganos, bezkrāsainos ūdens dzīvniekus un tad gāja tālāk, līdz ceļu aizsprostoja granīta siena bez jebkādām plaisām, tikai no klints apakšas krākdama lauzās ārā pazemes upe. Uns un Zurs ilgi stāvēja pie melnās sienas. Kaut varētu tikt garām šim noslēpumainajam šķērslim, kas pirms sešiem gadiem bija nostājies ceļā ulamru ciltij tās lielajā ceļojumā no ziemeļiem uz dienvidiem!
Uns, Vērša dēls, pēc cilts paražas piederēja mātesbrālim, tomēr vairāk par visiem cienīja savu tēvu Nao, Leoparda dēlu, no kura bija mantojis vareno stāvu, neparasto izturību un ārkārtīgi asos jutekļus. Una cietie, biezie mati klājās pāri pleciem kā meža zirga krēpes un acis bija pelēkā zemes krāsā. Milzīgais fiziskais spēks padarīja viņu par bīstamu pretinieku. Un tomēr Uns bija vēl augstsirdīgāks nekā Nao, ja uzvarētais ienaidnieks gulēja viņa priekšā notriekts pie zemes. Tāpēc ulamri, cienīdami Una spēku un vīrišķību, klusībā viņu nicināja.