Jauneklis aizvien gāja medībās viens pats vai arī kopā ar Zuru, ko ulamri nievāja kā vārgu un nespēcīgu, kaut gan neviens neprata tik veikli atrast akmeņus uguns uzšķilšanai un sagatavot posu no mīkstas koka serdes.
Zurs bija tievs un lunkans kā ķirzaka, bet viņa pleci tik slīpi, ka rokas šķita izaugušas tieši no ķermeņa. Tādi kopš neatminamiem laikiem bija izskatījušies visi vahu cilts locekļi — cilvēki bez pleciem. Zurs visu apsvēra lēnām, gausi, bet viņa prāts bija smalkāks un asāks nekā ulamru cilts ļaudīm.
Zuram apakšzemes alās patika vēl labāk nekā Unam, jo vahu cilts senči aizvien bija mituši novados, kur plūda bezgala daudz strautu un upju, kas reizēm pazuda zem pauguriem vai arī paslēpās apakš zemes kalnu masīvos.
Kādu rītu abi draugi klaiņoja pa upes krastiem. Viņi noraudzījās, kā pāri apvārsnim paceļas ugunīgi sārtā saules lode un zeltainas gaismas straumes līst pār zemi. Zuram patika vērot strauji plūstošos viļņus, bet Uns priecājās par šo baudījumu, pats to neapzinādamies. Viņi devās uz apakšzemes galerijām/Tieši priekšā pacēlās kalni — augsti un nepieejami. Stāvo, smailo kalnu virsotņu bezgalīgā siena stiepās no ziemeļiem uz dienvidiem, un starp virsotnēm nekur nemanīja nevienas pārejas. Uns un Zurs, tāpat kā visa ulamru cilts, alkatīgi vēlējās tikt pāri šim nepārvaramajam šķērslim.