Briesmīgais rags noliecās pret sarkano zvēru. Baismās kājas no jauna sāka zibēt. Tas bija viesulis, kas noslauka visu savā ceļā . . . Tikai granīta klints vai mamuta milzu spēks spētu to apturēt. Vēl pāris soļu — un degunradzis samīdītu mahairodu. Tomēr plēsonis zibeņātri atlēca
sānis, un degunradzis aizdrāzās viņam garām. Tai pašā mirklī mahairods uzklupa degunradzim mugurā. Gārdzoši rēkdams, sarkanais zvērs iecirtās ar visām četrām ķetnām cietajā ādā un sāka savu šausmīgo darbu . . .
Jau pirms daudziem tūkstošiem gadu mahairoda tālie senči labi zināja, kur degunradzim atrodas artērija, kas jāpārplēš. Tā bija šeit, zem raupjās ādas, kas bija daudz biezāka par vecu ciedru mizu, cietāka par bruņurupuča bruņām, kurām nekā nevarēja padarīt tīģera un visspēcīgākā tā laika plēsoņa — alu lauvas zobi. Tikai šie garie, asie, zobenam līdzīgie ilkņi spēja saplosīt briesmoņa ādu, iecirsties dziļi viņa miesās . . .