Piepeši dhoļu barā sākās sajukums. Vilki metās kur kurais, hiēnas atkāpās banjana biezoknī. Blāvajā zvaigžņu gaismā starp kokiem varēja samanīt milzīga dzīvnieka siluetu, kas, neveikli zvalstīdamies, nāca aizvien tuvāk. Drīz sarkanīgajā ugunskura gaismā parādījās plats, strups purns, kura galā rēgojās rags, vēl garāks un stiprāks nekā bifelim. Zvēra āda atgādināja veca ozola mizu; resnas, baļķim līdzīgas kājas balstīja smago ķermeni. Tuvredzīgais, uzpūtīgais un savā aklajā niknumā neapdomīgais dzīvnieks tuvojās gausā riksī. Visa dzīvā radība grieza viņam ceļu. Vilks, panikā paklupis zem degunradža kājām, tika samīts kā kukainis. Uns zināja, ka tāds pats liktenis piemeklētu alu lāci un lauvu, ja tie gadītos nezvēra ceļā. Šķita, pat uguns nespēs aizšķērsot ceļu šim briesmonim. Un tomēr tā apturēja milzeni. Varenais ķermenis sašūpojās pie kvēlojošajām pagalēm, mazās ačeles izpletās, briesmīgais rags paslējās uz priekšu.
Degunradža ceļā pagadījās mahairods.
Izstiepies kā milzu rāpulis, ar krūtīm pieplacis pie zemes, plēsonis izgrūda garu, draudošu rēcienu. Briesmu nojausmu, kas neskaidri ieplaiksnījās degunradža smadzenēs, ātri izkliedēja akla niknuma uzbangojums. Neviens dzīvs radījums ne stepē, ne džungļos, ne arī smilšainajos līdzenumos neuzdrošinājās aizšķērsot viņam ceļu. Tas, kurš nepaspēja paglābties bēgot, bija lemts bojā ejai.