Mahairods, nagiem plosīdams nogalināto dzīvnieku, rij silto gaļu. Šakāļi kāri laiza zemē izšļākušās asinis, bet dhoļi, hiēnas, vilki un cibetkaķi pazemīgi gaida, kamēr sarkanais zvērs būs remdējis savu izsalkumu.
4. nodaļa
CILVĒKI UN SARKANAIS ZVĒRS
4. nodaļa
CILVĒKI UN SARKANAIS ZVĒRS
Pēc degunradža bojā ejas Uns un Zurs piesvieda ugunskuram sausus zarus, tad Uns nolikās gulēt, atstādams sardzē savu draugu. Nāve viņiem vairs nedraudēja; briesmīgais atņirgto purnu un aso ilkņu loks tagad bija sakļāvies apkārt pieveiktajam milzenim. Zurs ievēroja, ka zvaigznes, kas nakts sākumā mirdzēja virs eben- koku galotnēm, tagad noslīgušas līdz upei. Zemes dēls, nebūdams tik drosmīgs kā Uns, juta, ka šajā svešajā, senatnīgajā zemē, kur plēsīgs zvērs leoparda lielumā spēj saplosīt tādu briesmoni kā degunradzi, no visām pusēm viņiem uzglūn briesmas . ..
Uzvarētāja mielasts vilkās ilgi. Dilstošs mēness savā pēdējā ceturksnī jau pacēlās pāri pretējam upes krastam, kad mahairods beidzot aizgāja projām no saplosītā degunradža. Tajā pašā mirklī ilgajās gaidās satracinātie vilki, hiēnas, šakāļi un dhoļi, mežonīgi kaukdami un cits citu grūzdami nost no ceļa, metās pie atstātā laupījuma. Šķita, ka zvēri klups cits citam pie rīkles. Pēc tam iestājās klusums; plēsoņi likās noslēguši pamieru.