Uz mirkli mahairods pagrieza galvu un uzlūkoja viņus ar pievērtajām, miegainajām acīm — noguris un pieri- jies, smagnējiem žokļiem. Pēkšņi plēsonis it kā atžirga, pagājās uz uguns pusi, tuvāk šiem dīvainajiem radījumiem, kuri nezin kāpēc viņu satrauca un uzbudināja; bet pēc tam zvērs pārdomāja un, pārliecināts par savu neuzvaramo spēku, izstiepās tieši klajuma vidū un iesnaudās.
Zurs neuzticīgi vēroja snaudošo plēsoni. Viņš prātoja pie sevis, vai viņiem ar Unu nevajadzētu bēgt pa to laiku, kamēr zvērs guļ. Tomēr padomājis Zurs nosprieda, ka mahairods droši vien gulēs ilgi, un tā arī nepamodināja Unu.
Pamazām kļūdams mazāks, mēness cēlās aizvien augstāk debess jumā, un tā mirdzumā nobāla spožās zvaigznes.
No degunradža vairs nekas liels nebija palicis pāri, tomēr plēsoņu zobi vēl joprojām strādāja tikpat cītīgi. Uz rīta pusi cilvēks bez pleciem pieskārās ulamra krūtīm.
— Mums vairs nav malkas, — viņš teica. — Uguns dziest, bet sarkanais zvērs guļ. Unam un Zuram jādodas projām.
Milzīgais ulamrs piecēlās kājās un palūkojās apkārt. Viņš ieraudzīja mahairodu nekustīgi guļam divsimt soļu attālumā no abu draugu patvēruma, un ulamra krūtīs sāka mutuļot niknums. Viņš atcerējās, kā rēca plēsonis, pietupies netālu no kvēlojošā ugunskura, kā viņa briesmīgie zobi iecirtās biezādainā milzeņa kaklā.