Vājā, gārdzošā balsī Zurs nošļupstēja:

—    Uns nogalināja sarkano zvēru… Uns ir stiprāks par Faumu . . . Uns ir tikpat spēcīgs kā Nao, kas atņēma uguni cilvēkēdāju ciltij!

Drauga vārdi apskurbināja Unu. Jaunā ulamra nāsis drebēja lepnumā. ,

—    Vērša dēls būs liels savas cilts vadonis, — Zurs nočukstēja drebošā balsī.

Žēlabains vaids izlauzās pār viņa lūpām, seja kļuva pelēka kā zeme, un cilvēks bez pleciem saļima bez sa­maņas. Redzēdams, ka no ievainotā drauga krūtīm straumēm plūst asinis, Uns uztraucās tā, it kā tās būtu viņa paša asinis. Atmiņā vēja ātrumā iznira neskaidras pagātnes ainas, ar Zuru kopā aizvadītie ilgie gadi. Viņš no jauna redzēja mežus, smilšainus līdzenumus, necaur­ejamus biezokņus, purvus un upes tais apgabalos, kur viņi abi bija klaiņojuši un glābuši viens otru no vis­visādām briesmām . . .

Saplūcis svaigu zāli un sulīgas lapas, Uns saberzēja tās uz akmens un pielika pie drauga brūcēm. Zura plaksti nodrebēja un pavērās. Viņš atģidās, ka guļ uz zemes, un sāka lūkoties apkārt, cerēdams ieraudzīt tu­vumā ugunskura liesmas. Tad, atcerējies visu notikušo, atkārtoja vārdus, ko bija teicis pirms samaņas zaudēša­nas:

—    Uns būs liels savas cilts vadonis!

Pēc tam, juzdams vārgumu un sāpes, žēlā balsī pie­bilda:

—    Sarkanais zvērs saplosījis Zuram krūtis .. .