ieskrambāja cieto, kramam līdzīgo galvaskausu. Plēsonis uzklupa cilvēkiem.
Ar vienu varenās ķetnas sitienu viņš notrieca pie zemes Zuru un iecirta viņam krūtīs savus briesmīgos ilkņus. Uns zvēla zvēram ar smago rungu, bet trāpīja tikai tukšu gaisu: mahairods paguva atsprāgt sānis. Plēsonis uzbruka vēlreiz; Uns pasitās uz kreiso pusi un no jauna savēcināja savu ieroci, tomēr smagā ozola runga pārslīdēja pāri zvēra plecam. Mahairods uzklupa Unam, nogāza viņu augšpēdu un, nespēdams noturēties kājās, aizkūleņoja kopā ar ulamru pa zemi. Bet, iekāms plēsonis no jauna metā?; Unam virsū, jaunais karavīrs paguva piecelties uz viena ceļa. Zurs ar vārgu, nedrošu roku svieda zvēram ar cirvi, un tajā mirklī Uns, abām rokām satvēris rungu, ar briesmīgu spēku iezvēla ma- hairodam pa galvu . . . Atskanēja dobjš brīkšķis; plēsonis kā apstulbis sāka griezties riņķī. Otrs sitiens sadragāja viņam kakla skriemeļus. Tad Uns bez mitas zvēla ar rungu zvēram gan pa ribām, gan pa milzīgajām ķetnām, gan pa briesmīgajiem žokļiem …
Ulamrs nolaida rungu tikai tad, kad nedzīvais ķermenis beidza raustīties …