Karstums kļuva neciešams, bet joprojām ne klintis, ne augstienes nekur nebija saskatāmas.
— Zuram slāpst, — klusītiņām čukstēja cilvēks bez pleciem, drebēdams drudzī.
Uns devās uz upi. Šajā svelmainajā stundā tā šķita gluži bez dzīvības. Tikai šur tur manīja kāda gaviala garo, zvīņaino ķermeni izstiepušos smilšainā saliņā vai hipopotamu uz mirkļi iznirstam duļķainajos, dzeltenīgajos viļņos.
Varenā upe nesa bezgalīgajās tālēs savus dāsnos ūdeņus, kas sniedza veldzi tūkstošgadīgajiem kokiem, kuplajām zālēm un neskaitāmajiem dzīvajiem radījumiem. Mūžīga kā pati dzīvība — upe nerimtīgi vēla savus nevaldāmos viļņus pāri krācēm un ūdenskritumiem.
Uns pasmēla ūdeni plaukstās un padzirdināja ievainoto. Pēc tam bažīgi apvaicājās:
— Vai Zuram stipri sāp?
— Zurs ir pavisam vārgs. Zurs gribētu aizmigt…
Una muskuļotā roka viegli pieskārās drauga karstajai pierei.
— Uns ierīkos paslēptuvi.
Klejodami mežos, ulamri naktīs parasti patvērās cieši' savītos koku zaros, Uns sāka meklēt stipras liānas un nocirta tās ar asu akmens cirvi. Pēc tam viņš izraudzīja trīs palmas, kas auga cita citai līdzās uz pakalna, ar cirvi ierobīja gludo mizu un cieši aizpina stumbru atstarpes ar lokanajām liānām. Izveidojās kaut kas līdzīgs trijstūrainai teltij ar elastīgām, izturīgām sienām.