Uns strādāja drudžainā steigā visu pēcpusdienu. Kad viņš beidzot uz īsu brīdi atvilka elpu, pāri upei jau klājās garas vakara ēnas. Bet viņam vēl vajadzēja apvīt paslēptuvi ar resnām, stiprām liānām, kas varētu izturēt liela plēsoņa smagumu to īso brīdi, kas nepieciešams medniekam, lai ar cirvi pāršķeltu zvēra vēderu vai ietriektu šķēpa smaili viņam tieši sirdī.
Zurs joprojām svaidījās karsonī. Laiku pa laikam viņš krita nesamaņā un murmināja aprautus, nesakarīgus vārdus. Atguvis samaņu, Zemes dēls uzmanīgi vēroja Una darbu un deva draugam padomus, jo vahu cilts — cilvēki bez pleciem — prata celt būdas daudz labāk nekā ulamri.
Mazliet atpūties, Uns ieturēja maltīti, uzkozdams vakar ceptu aukstu gaļu, un tad no jauna ķērās pie darba. Viņš pāri paslēptuvei no liānām savija ciešu jumtu un, nocirtis divus resnus zarus, iztaisīja kaut ko līdzīgu durvīm, ar ko varēja aizsprostot spraugu, pa kuru ielīst būdā. ' i
Saule jau pieskārās lielo ebenkoku galotnēm, kad cilvēki beidzot patvērās savā zaļajā slēptuvē. Cauri savītajām liānām varēja labi saskatīt Lielo upi, kas tecēja trīssimt soļu attālumā no būdas.
Sajā vēsajā vakara stundā upe mutuļoja dzīvības palos. Baismīgie hipopotami iznira no savām zemūdens ganībām un izkāpa uz sauszemes.