— Ja lauva uzdrošināsies lēkt vēlreiz, Uns izdurs viņam acis! — draudoši kliedza ulamrs.
Plēsoņi stāvēja vilcinādamies. Starp liānām paslēpušies radījumi tiem likās vēl noslēpumaināki un bīstamāki. Viņu cīņās paņēmieni un balsis nelīdzinājās nevienai no tām dzīvajām būtnēm, kurām lauvas uzglūnēja biezokņos vai nogalināja dzeršanas vietās. Šo dīvaino radījumu triecieni bija neizturami sāpīgi.
Baidīdamies tuvoties paslēptuvei, lauvas palika uz vietas. Paslēpušies garajā zālē vai zem milzīgajiem ban- janu zariem, plēsoņi gaidīja —- briesmīgi savā vienaldzīgajā pacietībā. Laiku pa laikam lauvas pa vienam aizgāja pie upes padzerties.
No jauna sāka parādīties zālēdāji, tiesa, prāvā attālumā. Lielās upes krastos mudžēja putnu bari. Sniegbaltie ibisi ar melnajām galvām bija labi saredzami upes līčū tumšajā fonā. Garkājainie marabu dīvainiem lēcieniem dejoja zaļajās saliņās. Kormorāni strauji metās ūdenī un ienira dzelmē. Biezajos meldros nirējpīles slēpa savus mazuļus. Dzērves, skaļi sakliegdamās, traucās pāri kraukļu baram. Palmu lapās paslēpušies papagaiļi griezīgi brēca . . .
Bet tad no rietumiem atskanēja dobja dunoņa, pamazām augdama augumā. Viens no lauvu tēviņiem pagrieza galvu uz to pusi un sāka ausīties. Lauvene nodrebēja un pietrūkās kājās. Visi plēsoņi dobji rūca.