Sastingusi uz vietas, lauvene pūlējās saskatīt nepazīstamo radījumu, kam bija tik spēcīga balss. Viens no tēviņiem ierēcās, pēc tam otrs. Uns atbildēja ar gari stieptu kaujas saucienu. Tagad visi plēsoņi stāvēja pie cilvēku paslēptuves. Zvēri labi apzinājās savu muskuļu spēku un kopējo medību priekšrocības. Un tomēr viņi nesteidzās ar uzbrukumu.
Radījumi, kas viņus bija tik nekaunīgi izaicinājuši, joprojām palika neredzami, un tas mulsināja plēsoņus.
Beidzot viena no lauvenēm, pati jaunākā, nolēma pāriet uzbrukumā. Viņa pienāca tuvāk, apošņāja paslēptuvi un iezvēla ar ķetnu pa savītajām liānām. Zaļā siena ieliecās, tomēr izturēja triecienu. Tai pašā mirkli asā šķēpa smaile ar spēku ietriecās plēsonim nāsīs. Lauvene atsprāga atpakaļ, ņaudēdama aiz niknuma un sāpēm; pārējie zvēri skatījās uz viņu ar satraukumu un izbrīnu. Kādu mirkli lauvas stāvēja nekustēdamies, viņi, šķiet, bija aizmirsuši cilvēkus. Pēc tam viens no tēviņiem ierēcies milzīgā lēcienā uzlidoja uz paslēptuves jumta, kas ielīka zem viņa smaguma.
Uns pieliecās. Viņš gaidīja. Kad briesmīgais purns bija izstieptas rokas attālumā, Vērša dēls trīs reizes trieca šķēpa smaili plēsonim purnā. Zaudējis prātu aiz sāpēm, asiņu aizlijušām acīm lauva novēlās no jumta un sāka valstīties pa zemi. Nokūleņojis lejā no pakalna, zvērs aizlīda projām un pazuda biezajā zālē.