— Varbūt Vūmerā …
Profesors aizveda viņu atpakaļ uz galveno vadības telpu.
— Kā sauc šo.cilvēku?
— Velans.
Džūdija kaut ko atzīmēja savā bloknotā. Pie vadības pults tagad bija palicis vairs tikai viens no jaunajiem cilvēkiem, kas sēdēja dežurējošā inženiera vietā un pārbaudīja slēdžus. Profesors pieveda Džūdiju pie viņa.
— Hello, Hārvij!
Jaunais cilvēks pacēla galvu un paslējās no sēdekļa.
— Labvakar, profesor Reinhart!
Šis vismaz bija pieklājīgs. Džūdija paskatījās pa logu uz gigantisko ierīci ārpusē, tukšo tīreli un debesīm, kas tagad kvēloja purpursarkanas.
— Vai jūs zināt tā darbības pamatprincipu? — Hārvijs viņai jautāja. — Katrs radio- starojums no debesīm atsitas pret lielo kausu, atstarojas uz reflektora antenas un tiek uztverts un pierakstīts ar aparatūru, kas atrodas tur. — Viņš norādīja uz telpu aiz stikla šķērssienas. Džūdija baidījās paskatīties tajā virzienā, lai neieraudzītu Velanu, bet Hārvijs, aizrāvies ar skaidrošanu, neko neievēroja un lietišķi turpināja: — Skaitļošanas mašīnas aprēķina izsekojamā avota azimutu un augstumu virs horizonta un vada uztvērēja fokusa pārvietošanu. Servomehāniskā iekārta nodrošina . . .
Beidzot Džūdijai izdevās izslīdēt vestibilā un uz brīdi palikt divatā ar Harisu.
— Gādājiet, lai Velans pazūd no šejienes! — viņa sacīja.