— Mēs esam tikai viens loceklis observatoriju ķēdē, kas apjož visu zemeslodi, taču ne tās vājākais loceklis. — Ar neslēptu prieku viņ| pārlaida acis komutatoriem, vadu režģiem, statņiem ar aparatūru. — Es nejutos vecs, kad mēs sākām to visu būvēt, bet tagad jūtos. Cilvēkam rodas ideja, un viņš domā: «Tas mums ir jādara.» Un tajā brīdī šķiet, ka tas ir tikai viens solis. Varbūt pat gluži mazs solis. Tad viņš sāk: projekti, meklējumi, komitejas, būvēšana, politika . . . Tā aizrit viņa dzīves stundas, aizrit mēneši. Cerēsim, ka tas darbosies. Ahā, šeit ir Ve- lans! Viņš ir lietas kursā par visu, kas te atrodas.
Džūdiju iepazīstināja ar jaunu, slimīgi bālu cilvēku, kas runāja austrāliešu izloksnē un labu brīdi neatlaida viņas roku, it kā būtu atradis kaut ko pazaudētu.
— Vai mēs neesam kaut kur agrāk tikušies?
— Nedomāju vis. — Džūdijas lielās, zilās acis atklāti raudzījās Velanā, bet viņš neatlaidās:
— Esmu par to pilnīgi pārliecināts.
Viņa saminstinājās un palūkojās apkārt,
meklēdama palīdzību. Apkopējs Hariss stāvēja telpas otrā malā un, sastapis viņas skatienu, tikko manāmi pakratīja galvu. Džūdija atkal pievērsās Velanam.
— Nevaru atcerēties.