zāle. Brauciet līdzi un piedalieties mūsu rupjajās izpriecās!
Džūdija vilcinājās.
— Nu brauciet taču! Es negribu jās atstāt šo trako astronomu varā.
— Vai tad jūs neesat astronoms?
— Jūsu zināšanai: mana specialitāte ir kriogēnika un skaitļošanas mašīnas, nevis šī nereālā niekošanās ar zvaigznēm.
Viņi devās uz nelielo betonēto laukumiņu, kur stāvēja Fleminga mašīna. Teleskopa virsotnē spīdēja sarkana signāluguns, un tumšajās debesīs aiz tā sāka parādīties zvaigznes. Dažas no tām bija redzamas cauri pilonu augstajai arkai, it kā jau būtu cilvēka sagūstītas. Kad viņi piegāja pie mašīnas, Flemings atskatījās uz teleskopu.
— Zināt, ko es domāju … — viņš ierunājās, un viņa balss skanēja paklusi, gandrīz maigi, nevis agresīvi. — Man šķiet, ka mēs dabas zinātnēs esam sasnieguši tādu stadiju, kad jānotiek milzīgam lēcienam.
Viņš sāka atsprādzēt mazās vaļējās sporta mašīnas pārvalku, un Džūdija aizgāja pretējā pusē.
— Atļaujiet, es jums palīdzēšu!
Šķita, ka viņš to pat nedzird.
— Pēkšņi vienā jaukā brīdī kaut kur mūsu zināšanu sfērā mēs — blaukš! — izlauzīsimies cauri un nonāksim pilnīgi jaunā teritorijā. Un tas var notikt šeit, ar šo te padarīšanu. — Viņš satina pārvalku un iebāza aiz sēdekļa. — «Filozofija ir ierakstīta tajā milzīgajā grāmatā, kas allaž stāv atvērta mūsu acu priekšā. Ar to es domāju Visumu.» Kas to teicis?