—Čērčils?
— Čērčils! — Flemings iesmējās. — Gali- lejs! «Un tā ir rakstīta matemātikas valodā.» To teicis Galilejs. Vai tas jums nenoderētu presei?
Džūdija raudzījās uz viņu, nezinādama, kā reaģēt. Flemings atvēra mašīnas durtiņas.
— Braucam!
Kalna vienā pusē ceļš aizlocījās lejup uz Lenkašīru, otrā — uz Jorkšīru. Jorkšīras pusē tas veda uz Bolderšovas pilsētu cauri garai ielejai, kur ik pēc dažām jūdzēm upes malā pacēlās vecas, augstas, no ķieģeļiem būvētas fabrikas. Flemings brauca pārlieku ātri un visu laiku kurnēja:
— Kā man tas krīt uz nerviem .. . Tīrā sodība šī atklāšanas ceremonija ministru klātbūtnē! . .. Vecais profesors svīzdams stādīs apbalvojamo sarakstu, ministrijas vīri visur bāzīs degunu un meklēs, kur piekasīties. Būtībā tas viss ir tikai laboratorijas iekārta. Bet, tā kā tā ir liela un maksā bargu naudu, tad kļūst par sabiedrības īpašumu. Es nevainoju veco. Viņam nav citas izejas: reiz esi izbāzis galvu laukā, nekur nespruksi — rādi rezultātus!
— Un to nebūs?
— Nezinu.
— Jūs taču esot konstruējis visu aparatūru.