Izkāpuši no mašīnas, viņi kādu brīdi stāvēja, ļaudami maigajam, smaržīgajam gaisam izvēdināt galvas un plaušas, un raudzījās augšup uz trim milzīgajiem piloniem, metāla reflektoru, kas vizēja augstu virs viņiem, un blāvajām debesīm aiz tā. Turpat netālu kailajā, ar stiepļu pinuma sētu apjoztajā tīreļa augstienē atradās vairākas zemas ēkas un mazākas antenas. Visapkārt bija kluss, tikai vējš šalkoja ap piloniem un tīrelī kliedza kuitalas, un viņi varēja gandrīz sajust, kā lielā betona un metāla auss tiem līdzās saspringst, lai ieklausītos zvaigznēs.
Tad profesors veda Džūdiju uz galveno ēku — zemu, akmens plātnēm apšūtu celtni ar vēl nepabeigtu lieveni un tikko noasfaltētu piebraucamo ceļu. Strādnieki patlaban raka zemē un krāsoja vārtu stabus un cel- rāžus. Viss izskatījās ļoti jauns un spilgts uz tumšā, klusā kalna fona.
— Tur ir visvisādas palīgpadarīšanas, — sacīja profesors, graciozi novēcinādams roku. — Bet šai ēka atrodas galvenā vadības pults.
Viņš bija maza auguma vīrietis pāri sešdesmitiem, akurāti ģērbies un omulīgs kā ģimenes ārsts.
— Tas nemaz nav liels,'— sacīja Džūdija.
— Nav liels? Tas ir vislielākais, ko es jebkad esmu radījis. Desmit gadu darbs!
Profesors uzsmaidīja Džūdijai, un viņa mazās, rhelnās kurpes uzdipināja augšup pa galvenās ēkas ieejas pakāpieniem.