Vestibils izskatījās nepabeigts, bet tajā pašā laikā likās jau pazīstams: neiztrūkstošie caurumotu paneļu» griesti, neiztrūkstošā rakstā izliktu fcļīžu grīda, vienkāršas, ar līmes krāsu klātas sienas un dienas gaismas spuldzes. Telefona aparāts pie sienas, dzeramā ūdens fontāniņš, tieši pretī ieejai divviru durvis, sānu sienās divas mazākas durvis, un tas arī viss. Cauri lielajām durvīm bija dzirdams kluss, šņācošs troksnis. Kad profesors tās atvēra, šņākoņa kļuva stiprāka. Tā atgādināja atmosfēras traucējumus radiouztvērējā.
Ejot iekšā, viņi uz sliekšņa satika cilvēku brūnā apkalpotāja virsvalkā. Tā acis uz mirkli sastapās ar Džūdijas acīm, bet, kad viņa pavēra muti, vīrietis novērsa skatienu.
— Labvakar, Haris! — sacīja profesors.
Istaba, kurā viņi iegāja, bija vadības
telpa — observatorijas centrs. Pa novērošanas logu telpas galā varēja redzēt gigantisko ierīci ārpusē, un pretī logam atradās masīva metāla pults, gluži kā ar kontaktpogu, sig- nālspuldzīšu un slēdžu rindām izraibināta ērģeļu katedra. Daži jauni cilvēki strādāja pie pults, laiku pa laikam pievērsdamies divām skaitļošanas mašīnām, kuru augstie metāla korpusi stāvēja abās pusēs pultij. Pie vienas sānsienas karājās ar optisko teleskopu nofotografētu zvaigžņu palielināti uzņēmumi, otrai divas trešdaļas bija no stikla, un caur to varēja redzēt vēl dažus jaunus cilvēkus strādājam pie aparatūras blakus telpā.