— Paldies! — Džūdija ledaini sacīja. Viņa paraudzījās uz profesoru, bet tas šķita tikai mazliet samulsis.
— Piedodiet, ka mēs jūs apgrūtinājām, Džon! — viņš sacīja.
— Nekas, nekas! Esmu priecīgs pakalpot. Katrā laikā.
Profesors ar savu praktizējoša ārsta laipnību pievērsās Džūdijai:
— Es pats jums visu izrādīšu.
— Tātad jūs gribat, lai ceturtdien tas darbotos? — Flemings jautāja. — Par godu viņa augstībai ministra kungam.
— Jā, Džon. Vai viss būs kārtībā?
— Pēc skata būs. Tas pūslis jau nezinās, vai teleskops darbojas, un avīžu šakāļi arī ne.
— Man patiktu, ja tas tiešām darbotos.
— Labs ir.
Flemings pagriezās un devās atpakaļ pie pults. Džūdija gaidīja eksploziju vai vismaz kādu apvainošanās izpausmi no profesora puses, bet tas tikai pamāja ar galvu, it kā apstiprinādams diagnozi.
— Nedrīkst steidzināt tādu puisi kā Džons. Dažreiz mēnešiem ilgi ir jāgaida uz kādu ideju. Pat gadiem. Bet tas ir to vērts, ja šī ideja ir laba, un viņa idejas parasti tādas ir. — Reinharts domīgi noskatījās uz aizejošo Flemingu, nevīžīgu, nevērīgi ģērbušos, ar izspūrušiem matiem.