— Zināt, mēs esam atkarīgi no jaunajiem. Flemings iz­strādāja visu zemās temperatūras sistēmu, viņš un Bridžers. Uztvērēju darbība balstās uz zemas temperatūras iekārtu, un šai jau­tājumā es neesmu speciālists. Tur par to ir rakstīts, — viņš izklaidīgi norādīja uz Džū- dijas papīru žūksni. — Baidos, ka mēs viņu sakaitinājām.

Profesors nopūtās un veda Džūdiju apskatīt observatoriju. Rādīja viņai nakts de­besu fotogrāfijas pie sienas, pastāstīdams, kā sauc un kā var pazīt lielās radiozvaigznes, kas ir galvenie to skaņu avoti, kuras mēs dzirdam no Visuma. — Šī, — viņš paskaidroja, norā­dīdams uz kādu fotogrāfiju, — nepavisam nav zvaigzne, bet divas sadūrušās galakti­kas. Un šī ir zvaigzne eksplozijas laikā.

—    Un šeit?

—    Lielais Miglājs Andromēdā. Mēs to saucam par M-31, gluži kā kādu mototrasi.

—    Vai tas atrodas Andromēdas zvaig­znājā?

—     Nē. Tas ir daudz daudz tālāk. Tā ir ve­sela galaktika pati par sevi. Neizklausās vienkārši, vai ne?

Džūdija palūkojās uz balto zvaigžņu spi­rāli un pamāja.

—    Un jūs uztverat signālus no tā?

—    Šņākoņu. Tādu, kādu jūs dzirdējāt.

Sienmalē stāvēja liels sfērisks pleksistikla

veidojums ar mazu, tumšu lodīti centrā un citām baltām lodītēm, kas bija izvietotas ap to kā elektroni atoma modelī.

—    Džeko debesu ķermeņi! — Profesors iesmējās. — Jeb Džeko dullība, kā šeit saka. Te parādīti ķermeņi, kas ievadīti orbītā ap Zemi. Baltās lodītes apzīmē pavadoņus, bal­listiskās raķetes un tā tālāk. Visādus dzelzs gabalus. Un tā vidū ir Zeme.