Mūsu dienās gan vienu, gan otru var papilnam atrast arī reālajā zinātnes pasaulē. Cik nav gadījumu, ka hipotēze, kas tiek pārbaudīta kādas nozares pētniecības laboratorijās, sākumā nešķiet fantastiska vienīgi tās izvirzītājam. Kad 1964. gadā ASV virusologs Horvards Temins izvirzīja hipotēzi, ka tā sauktā Krika dogma (proti, gēni informāciju var nodot, bet nevar saņemt) jārevidē, tā bija saucēja balss tuksnesī: pārāk liela bija molekulārās ģenētikas pamatlicēja Frānsisa Krika autoritāte, un pārāk stipri jaunā ideja šķita neatbilstam jau zināmajiem faktiem. Vajadzēja paiet sešiem gadiem, iekams eksperimenti pierādīja: jā, iedzimtības informācija tiešām var iet arī pretējā virzienā (skat., piemēram, žurnāla «Zinātne un Tehnika» 1971. gada 10. nr.). Sis atklājums sacēla veselu vētru molekulārās ģenētikas jau tā ne sevišķi mierīgajās debesīs. Kā nu he — tas taču bija krietns solis tuvāk vēža noslēpumam. Un — likteņa ironijai — dabūja apgriezties uz otriem sāniem ģenētikas apraktā lamarkistiskā teorija par iegūto īpašību iedzim- šanu: vienam otram, kas no tās negrib atsacīties, šķita, ka vējš iepūtis arī viņu burās. . .
Varbūt lasītājam daži šajā grāmatā aprakstītie pētījumi vai tehniskās iekārtas liksies paņemti avansā no nākotnes vai pat no vispār neiespējamā.