Vai šis mēģinājums paliks nejaušība jeb vai šāda «zinātniskā romāna» parādīšanās tiešām manifestē jaunu literāro virzienu (vai vismaz modi), to parādīs laiks. Kā jau minēju, rakstīt- gribētāju ar lielāku vai mazāku literāta talantu starp zinātniekiem netrūkst (un, protams, ne tikai Amerikā vien). Un šķiet, ka sabiedriskais pieprasījums pēc «Andromēdas celmam» līdzīgiem darbiem ir. Vai par to neliecina, piemēram, DNS uzbūves līdzatklājēja Dž. Votsona grāmatas «Dubultspirāle» panākumi — par spīti tam (bet varbūt tieši tāpēc?), ka literārais elements tajā savīts cieši kopā ar populārzinātnisko? Ka šāda lektīra vairo zinātnes draugu pulku, par to, liekas, arī nav jāšaubās. Lasītājs ir ar mieru piedot autoram literārās pieredzes trūkumu, vietumis sastopamo izteiksmes spurainumu (kas reizēm rodas tāpēc, ka domai teikumā par šauru) vai nekonsekvenci darbojošos personu raksturu atklāšanā, jo šos mīnusus atsver tas tiešums un klātbūtnes efekts, kuru rada autora paša piederība pie viņa tēlotās vides, spēja likt saviem varoņiem brīvi, nepiespiesti un kompetenti izteikties par vissarežģītākajām zinātnes problēmām.
Ar to es nepavisam negribu sacīt, ka fantastikai būtu jāprotas .. . Bet vienu gan Maikla Kraitona grāmata liek domāt: lai dotu lasītāja iztēlei maksimāli sātīgu barību par zinātnes tēmu, tāpat arī lai rastu neparastu vidi, kurā spēcīgāk atklātos raksturu, ideju un laikmeta sabiedrisko spēku kolīzijas, rakstniekam vairs nav obligāti jāķeras pie fantastikas ieročiem.