Kopēja iestūma laboratorijā slimnieku krēslu ar
Andrē. Satvēris viņas roku, Flemings izmocīja apsveikuma smaidu, lai gan tas nebija viegli — meitene bija ļoti novājējusi. Flemingu pārņēma šausmas, redzot, cik ļoti Andrē pārvērtusies kopš pēdējās reizes, kad viņam bija ļāvuši to apciemot.
Doneja izstāstīja Andrē, kas notiek, parādīja mēģenes, pievēršot meitenes uzmanību tam, ka paraugs ar vislielāko baktēriju koncentrāciju ir no Minča.
— Kas ir Minčs? — Andrē jautāja.
— Jūras šaurums pie Tornesas, kur sākusies visa šī jezga, — Doneja asi teica.
— Tas nav iespējams, tas ir bezjēdzīgi, tam nav nekāda sakara ar skaitļotāju. — Satrauktā Andrē uzmanīgi skatījās gan uz Doneju, gan Flemingu. — Skaitļotājam paredzēta pavisam cita programma.
— Nekādu citu programmu vispār vairs nebūs, ja šis mazais briesmonis mūs visus aprīs. Padomā, meitenīt, palauzi galvu!
— Skaitļotājā nav nekādas informācijas par šo baktēriju, — Andrē pastāvēja pie sava.
Flemings pienāca tuvāk.
— Varbūt tagad nav ari, — viņš domīgi sacīja.
— Bet kaut kur kaut kādā veidā šis slāpekļa rijējs ir manīts. Esmu par to pārliecināts. Cik tālu jūs esat ar analīzēm, Madlēna?
Doneja, neko neatbildējusi, piegāja pie galda un paņēma kādus aktu vākus.
— Lūk, visi rezultāti pierakstīti binārajā kodā. Vai tas jums ko dod?