Flemings paņēma aktu vākus, piegāja pie loga un, apsēdies uz palodzes, sāka pētīt skaitļus. Pēc brīža viņš nolika aktu vākus sāņus un teica:
— Tie apstiprina manas aizdomas, atmiņu, nojautu vai kas arī tas būtu. Baktērija atgādina kaut ko jau pazīstamu.
— Tad jūs pats esat to radījis, — Andrē pārtrauca viņu.
Flemings pārsteigts paskatījās apkārt.
— Ko es pats esmu radījis?
— Baktēriju. Toreiz Tornesā. Tāpēc arī tās nav šī skaitļotāja atmiņā. — Andrē apklusa un atlaidās krēslā, it kā mēģinātu sakopot spēkus. — Cik reižu jūs mēģinājāt iznīcināt Tornesas skaitļotāju?
— Vairākas reizes.
— Pēc vienas no šīm reizēm skaitļotājs nolēma atriebties ar šo baktēriju. — Andrē acis kļuva aukstas un naidīgas, viešot Flemingā izmisumu.
— Skaitļotājs nodeva jūsu rīcībā varenu spēku, lai tas jums palīdzētu, bet jūs šo spēku pavērsāt pret cilvēci. Jūs neklausījāt mani, jūs neklausījāt arī nevienu citu un, nepieņemdams skaitļotāja palīdzību, nolēmāt iznīcībai visu cilvēci. Tagad jūs vairs nevarat neko glābt, baktērija jūs aprīs.
Andrē balsī skanēja cilvēkam sveša rezignācija. Flemings novērsās un devās uz durvīm, izmisis līdz sirds dziļumiem.