Postījumi, kurus bija nodarījusi pagājušās nakts vētra, nebija lik smagi, kā Osborns bija baidījies. Vismaz tā likās, raugoties pa lēni braucošā vagona logu. Varēja redzēt groteski saliektas televīzijas antenas, daudzos jumtos rēgojās lieli caurumi tais vietās, kur agrāk bija atradušies skursteņi. Pārpildītajā vilcienā Osborns stāvēja kājās, cieši piespiests pie paša loga. Brauciens no Prpingtonas, kur viņš dzīvoja, ilga jau vairāk nekā divas stundas. Nevarēja pat šķendēties par vilciena aizkavēšanos, jo tāds vilciens sarakstā vispār nebija paredzēts. Tā kā augstsprieguma līnijas bija izpostītas, no piekrastes uz Londonu brauca tikai dīzelvilcieni. Vilciens lēni vilkās uz priekšu, bieži apstādamies, kad dzelzceļnieki to apturēja, signalizējot ar roku mājieniem.
Būdams piesardzīgs cilvēks, Osborns jau laikus izbrauca no mājas, labi zinādams, ka pēc tādas nakts kā pagājusī brauciens nebūs nekāds vieglais, tomēr tagad viņš sāka bažīties, vai paspēs laikā ierasties uz apspriedi ministrijā. Tās sākums bija paredzēts 10.30, un visi pārējie apspriedes dalībnieki, kas dzīvoja turpat Vaitholas apkārtnē, droši vien ieradīsies laikā.
Upes dienvidu krastā vilciens kavējās minūtes desmit. Betersijas spēkstacija izskatījās tikpat liela un varena kā vienmēr. No tās skursteņa, kā parasti, cēlās dūmi, kurus vēl aizvien trauksmainais vējš tūdaļ trieca atpakaļ zemē.