Osborns gandrīz nepa­manīja, kad viņi atkal sāka braukt. Šeit jau darbo­jās elektriskā signalizācijas sistēma, un vilciens bez kavēkļiem aizdrāzās pāri pārmijām un vienmērīgi ieslīdēja Čeringkrosas stacijā. Steidzīgi uzšņāpti uz­raksti brīdināja, ka no jumta var gāzties sadauzītie stikli, taču steidzīgo sezonas braucēju straume ne­pievērsa tiem uzmanību un traucās uz izejām.

Laukā, Strendā, dzīve šķita ritam puslīdz normāli. Vētra bija nogāzusi kādu sludinājumu dēli, bet pa­rastā pilsētas satiksme, kaut arī lēnām, tomēr dar­bojās. Pilsētas saimnieki acīmredzot bija piesar­dzīgi, jo Trafalgārskvēra centrs bija norobežots ar virvi, tomēr Nelsons no savas kolonnas vēl aizvien raudzījās pāri Londonai.

Osborns iegriezās Vaitholā. Pāris vietās ar dēļiem bija aizsisti izdauzītie logi, citu postījumu nemanīja. Bigbens stāvēja neskarts, un tā pulkstenis rādīja 10.21. Osborns pielika soli. Viņš redzēja, ka paspēs vēl ierasties laikā.

Ministrs atradās jau savā kabinetā. Pavirši sa­sveicinājies ar Osbornu, viņš turpināja lasīt kādu dokumentu un, acu nepaceldams, tikai noteica:

—    Nīlsons paziņoja, ka ieradīsies laikā.

Nīlsons' ienāca pēc pāris minūtēm. Amerikānis

izskatījās novecojis, dēla nāve bija viņam smags trieciens.

Ministrs bez lieka ievada atklāja apspriedi:

—    Mums nav iemesla un nav arī laika noņemties ar formalitātēm. Profesoram Nīlsonam ne­pieciešama jūsu palīdzība, Osborn. Nodibināta starptautiska komisija viņa vadībā, un mums nepie­ciešams cilvēks, kas spētu vadīt sekretariātu.