— Vai Andrē varētu? …
Doneja drūmi pasmaidīja.
— Es runāju ar viņu, taču Andrē saka, ka skaitļotājs nevarot palīdzēt. Tam neesot nekādas informācijas par šo baktēriju.
Abi pagājās uz durvju pusi, tālāk no sargiem.
— Es esmu gatavs ķerties pie jebkura salmiņa, — Flemings teica, — tāpēc došos mūsu drauga Abu izliktajās lamatās, kas tomēr varbūt nemaz nav lamatas.
Doneja pieķērās Flemingam pie rokas. .
— Esiet uzmanīgs, Džon, — viņa lūdza. — Ja ar jums notiktu kas nelabs …
Es vienmēr atgriežos, jo nezāle jau neiznīkst,— Flemings atteica, zobgalīgi iesmiedamies.
Izkļūt nemanītam no zinātnieku ciemata nebija viegli. Flemings nogaidīja tumsu, pie tam viņš nebija īsti drošs, vai atradīs vietu, kur Abu teicās novietojis savu automašīnu. Taču viņam palīdzēja sliktais laiks. Vējš, kas augu dienu bija uzbrāzmojis tikai joņiem, tagad pārvērtās pamatīgā vētrā. Sargi, vairoties no vētras triektajām smiltīm, bija paslēpušies kur kurais, gan pie kolonnām, gan ēku sienām.
Nespīdēja pat mēness, taču, kamēr Flemings no ciemata centra aizkūlās līdz sadzīves pakalpojumu sektoram, viņa acis kaut cik aprada ar tumsu. Abu mašīna bija novietota kopā ar dažām citām mašīnām, arī aizdedzes atslēga atradās savā vietā. Flemings brauca lēnītēm, lai mašīnas troksnis nepievērstu kāda sarga uzmanību.