Pareizo ceļu atrast nebija viegli. Flemings nožēloja, ka pagājušo reizi, braucot kopā ar Abu, nebija uzmanīgāk vērojis ceļa zīmes. Pāris reižu sevišķi spēcīgu vētras brāzmu laikā, kad visu aizsedza smilšu vērpetes, automobilis noslīdēja no ceļa, taču Abu itāliešu mašīna ar motoru aizmugurē bija ideāli piemērota šādai apkārtnei. Abu mājas Flemings sasniedza pēc pāris stundām.
Kad viņš pieklauvēja, durvis pavērās tikai šaurā spraudziņā. Pazinusi Flemingu, Lemka aicināja viņu iekšā.
Istabas kaktā sēdēja veca sieviete arābietes apģērbā. Viņa aizsedza sejas lejasdaļu, taču viņas acis raudzījās draudzīgi. Klēpī viņa auklēja bērnu.
Flemings paskatījās uz mazuli.
— Jūsu dēls? — viņš pajautāja Lemkai.
— Jā, tas ir Jens, — viņa lepni atbildēja. — Jaunais doktors Nīlsons bija viņa krusttēvs. Vai jums ari ir bērni?
— Nav gan.
Flemings jutās gluži apmulsis šīs jaunās, atklātās sievietes sabiedrībā.
— Vai vēlaties kafiju? — Lemka pajautāja. Pēc lam viņa arābiski pateica kaut ko mātei. Vecā sieviete ielika bērnu šūpulī un izgāja virtuvē.
— Kas tad īsti ir noticis? — Flemings jautāja, kad viņi abi ar Lemku bija apsēdušies. Lemka sēdēja blakus šūpulim un lēni šūpoja to. — Abu nevarēja man neko pastāstīt.