Bija agrs rīts, kad Flemings atgriezās «Intel» cie­matā. Viņš gluži atklāti iebrauca pa spuldžu gais­mas aplietajiem galvenajiem vārtiem, jautri pamā­dams sargam.

Sargs atņirdza pretī. Bija skaidrs, ka sargi instru­ēti eiropiešus nelaist tikai laukā, nevis aizkavēt viņu atgriešanos.

Flemings pagaidīja darba dienas sākumu un tikai tad aizgāja pie Donejas. Lai ko arī viņi rakstītu vēstulē, ziņojumam bija jābūt koncentrētam un lietišķam. No Londonas zinātniekiem vajadzēja ne tikai lūgt palīdzību, bet arī nosūtīt viņiem visas iegū­tās ziņas.

Abu Zeķi bija jau priekšā. Ieraudzījis ienākam Flemingu, viņš atviegloti nopūtās, tomēr neko ne­teica.

Doneja bija noliekusies pār lielu tvertni, kas at­radās zem zemā, garā loga. Tvertni cieši noslēdza stikla vāks. Caur to gāja vairākas caurules un vadi. Tie bija pievienoti mērinstrumentiem, no kuriem vienu — barogrāfu — Flemings pazina. Tvertnes dibenā bija divas trīs collas biezs tumša šķidruma slānis.

Doneja nevērīgi sasveicinājās ar Flemingu.

—    Mums nelaimējās ar Andrē, — viņa stāstīja, lasīdama mērinstrumentu atzīmes. — Viņa mēģināja mums palīdzēt, taču šķiet, ka viņai pietrūkst vēlē­šanās. Tomēr dažus vajadzīgos datus es dabūju no Abu.

—    Atklājāt ko jaunu? — Flemings jautāja.