— Pateicos. — Aizkustinātais Flemings vairāk neko nespēja pateikt. — Es pajautāšu profesorei Donejai, kas būtu jāpaziņo šai vēstulē.
Flemings piecēlās, lai dotos projām, Lemka pienāca viņam tuvāk.
— Kas gan notiks ar mums visiem? — viņa čukstēja.
Flemings atvilka mazā lodziņa aizkaru. Gaiss bija skaidrs, jo no smilšu virpuļiem šeit pasargāja kraujā klints; melnajā debesu velvē kā mirdzošas dzirkste- lītes sprēgāja miljoniem zvaigžņu.
— Ir divas iespējas, — Flemings it kā pats pie sevis noteica. — Pirmkārt, intelekts no Andromēdas, kas noraidīja skaitļotāja programmu, vēlas nodibināt kontaktu vienalga ar kādu dzīvības formu vienalga kurā galaktikā. Atradis dzīvas būtnes, šis intelekts tās nomāc. Un tas droši vien nenotiek pirmo reizi, varbūt šos mēģinājumus izdara jau vairākus miljonus gadu dažādās pasaulēs — iespējams, ar panākumiem—, un tagad viņi savu varu izmēģināja šeit, pie mums, ar Andrē palīdzību, radot iespaidu, ka darbojas it kā mūsu labā. Tā ir viena iespēja.
— Un otra?
— Ja viņi kaut kur sastop intelektu, kas naidīgs viņiem, tad iznīcina to vai arī aizstāj ar ko citu. Viss, kas tagad notiek, notiek tikai tāpēc, ka cīnījos pret viņiem. — Fleminga balss aizķērās. — Tāpēc jūs, Lemka, varat teikt, ka es esmu pazudinājis visu cilvēci.
— Vēl ne, — Lemka čukstēja.
— Nē, — viņš piekrita, — pagaidām vēl ne gluži. Vēl ir iespēja, ka profesore Doneja varēs iedot kaut ko līdzi jūsu brālēnam.