Doneja piegāja pie tvertnes un izmisusi noraudzī­jās uz neskaidro, tumšo šķidrumu tās dibenā.

—    Patiesību sakot, es izgatavoju dažas baktērijas.

—    Un kas ar tām notika?

Doneja atbildēja ar acīm redzamu piespiešanos:

—          Baktērijas šķita gluži nekaitīgas un bezjēdzī­gas. Kārtējā neveiksme. Kādu nedēļu es tās turēju tāpat kā pārējās kultūras. Baktērijas ne nobeidzās, ne ari attīstījās tālāk. Tās tikai vairojās. Un tad es izskaloju un sterilizēju mēģenes.

Flemings satraukts iesaucās:

—    Vai tad jūs nesaprotat…

—    Protams, ka saprotu, — Doneja asi sacīja.

- Baktērijas nokļuva izlietnē, no tās novadcaurulē,

pēc tam kanalizācijas vadā un beidzot — jūrā.

—          Un tieši to jau arī gribēja tā nolādētā mašīna! Bet tur taču nevarēja būt daudz baktēriju. Labi ja kāda unce, tā taču tās nevarēja izplatīties tik pla­šos apmēros.

—           Nav nekā neiespējama, — Doneja teica. — Es mēģināju atcerēties precīzu datumu, kad pārtraucu šos mēģinājumus. Kaut gan tam ir tikai tīri akadē­miska nozīme, tomēr esmu pārliecināta, ka tas no­tika vismaz pirms kāda gada. Ar šo hermētiski noslēgto tvertni es varēju aprēķināt vairošanās ātrumu. Tas ir fantastisks. Ar to nevar salīdzināt nevienas līdz šim zināmās baktērijas, ne arī vīrusa vairošanās ātrumu. Un tagad tās pieaug aizvien ātrāk.