— Un cik ilgi tā var turpināties, lai…
Doneja paskatījās uz Flemingu.
— Iespējams, ka vēl kādu gadu. Varbūt arī ma- zāk. Viss jūras ūdens tad būs maksimāli piesātināts.
Flemings pētīja mērierīci, kas ik stundu atzīmēja slāpekļa saturu tvertnes atmosfērā.
— Un šī baktērija nedara neko citu kā tikai absorbē slāpekli un mazliet skābekļa? — viņš jautāja.
— Manuprāt, ne. Normālos apstākļos jūra absorbē slāpekli ļoti ļoti lēni. Planktons, un tā joprojām. Katra mākslīgā mēslojuma ražošanas rūpnīca vienā nedēļā saista tikpat daudz slāpekļa, cik jūra vienā gadā. Tam arī nebija nekādas nozīmes. Slāpekļa bija daudz. Bet šī baktērija pavisam viegli var absorbēt visu slāpekli, kas atrodas Zemes atmosfērā. Tieši tas patlaban jau notiek. Tāpēc arī pazeminās gaisa spiediens. Beidzot mums vairs nemaz nebūs slāpekļa, tātad nebūs arī vairs nekādu augu. Ja gaisa spiediens būs nokritis pietiekami zemu, mēs vairs nespēsim ieelpot arī skābekli, un tad uz zemes nebūs vairs dzīvnieku.
— Ja tikai… — Flemings iesāka.
— Nav vairs nekāda «ja tikai».
Flemings paskatījās uz Abu Zeķi, kas, nostājies sāņus, mierīgi' nogaidīja sarunas beigas.