— Pateicos, — viņš teica kopējai, cenzdamies neskatīties uz Andrē. — Atstājiet viņu. Mēs jūs pasauksim, kad slimniece būs jāved atpakaļ.
— Slimniece nemaz nedrīkst atrasties šeit. Viņa tikko bija iemigusi, — kopēja pastāvēja pie sava.
Iejaucās Abu:
— Esiet mierīga, slimniecei nekas nenotiks.
Kopēja uzbužināja segu ap Andrē kājām un negribīgi aizgāja. Tikko durvis bija aizvērušās, Andrē jautāja, ko no viņas gribot. Viņa spēja vairs tikai čukstēt, pie tam visai saraustīti un neskaidri.
— Mums jādabū no skaitļotāja formula, — Flemings paskaidroja, — lai varētu sintezēt kādu citu baktēriju vai varbūt arī vīrusu. Tam jānogalina baktērija, kas darbojas patlaban, un jāatbrīvo slāpeklis.
— Un baktērijai būtu jāvairojas ātrāk nekā pirmajai, — piebilda Doneja. — Tas atkal būs riskants biosintēzes process, jauna dzīva organisma radīšanas process. Tāpēc ir nepieciešama formula.
Andrē klausījās ar gandrīz šausminošu piepūli, raudzīdamās no viena uz otru, it kā cenzdamās aprīt katru izteikto vārdu.
— Nezinu, vai tas izdosies. — Viņa vārgi papurināja galvu. — Tas vilksies pārāk ilgi.
Pāri Andrē galvai Flemings paskatījās uz Doneju.
— Vai tiešām? — viņš nomurmināja.
Doneja nevilšus palūkojās uz meiteni.
— Es nezinu, — viņa teica. — Viņa… — Tad Doneja savaldījās. — Ja jūs domājat, ka darbs laboratorijā ieilgs, tad ir citādi. Bet, lai cik maz dienu arī mums vēl atlicis, katrai no tām ir divdesmit četras stundas, un man nepatīk daudz gulēt.