—    Ko jūs esat nodomājis darīt ar Andrē?'—Do­neja vaicāja acīm redzami neapmierināta.

—    Padarīt viņu par mūsu sabiedroto.

—    Andrē nebūs ar mieru. Bez tam viņa ir pārāk vārga.

—    Viņai tomēr būs jāmēģina strādāt. Andrē vie­nīgā spēj mums palīdzēt. Ja Toinesas skaitļotājs radīja šo baktēriju, tad jābūt arī iespējai radīt an- tibaktēriju. Es neesmu speciālists jūsu nozarē, Mad- lēna, bet vai tāds nav bioloģijas pamatnoteikums?

—    Varbūt jūs jau zināt kādu baktēriju, kas spētu tikpat ātri izdalīt slāpekli, kā šī to aprij?

—    Skaitļotājam tas jāzina. — Flemings centās laist gar ausīm Donejas sarkasmu. — Es saprotu, ka tas nav tas pats skaitļotājs, taču tas spēj rekonstruēt oriģinālās baktērijas formulu, vismaz mēs abi kopā ar Andrē piespiedām skaitļotāju šo formulu izstrā­dāt. Tagad mums jādara tas pats, lai iegūtu pretindi.

Iekams Doneja paspēja atbildēt, atgriezās Abu. Viņš pieturēja durvis, kamēr kopēja iestūma slim­nieku krēslu ar Andrē. Flemings jau bija pieradis redzēt meiteni katru reizi mazliet nevarīgāku, maz­liet vairāk līdzīgu spokam, taču nekādi nevarēja pierast pie ļaunā skatiena, kad Andrē ar aizvaino­jumā kvēlbjošām acīm lūkojās uz viņu.