Flemings nostājās ceļā.

-— Andrē, — viņš mierīgi teica, — mēs neviens negribam mirt, un tomēr mums visiem būs jāmirst, ja nenotiks brīnums un gaiss, kuru tagad uzsūc jūra, neatgriezīsies atmosfērā.

Andrē ar pūlēm pacēla galvu.

—   Jūs mirsiet visi kopā. Tikai es viena miršu vientuļa.

Flemings mierinādams ar roku pieskārās viņas rokai. Andrē savējo atrāva.

— Neaizskariet mani! — viņa čukstēja. — Es droši vien liekos jums pretīga.

—    Nē! — Flemings steigšus sacīja. — Man jūs vienmēr esat likusies skaista. Kopš… kopš tās die­nas, kad mēs aizbēgām no Tornesas. Mēģiniet, lūdzu, sakopot savas domas! Vienīgi jūs varat mums palī­dzēt. Es pat īsti nezinu, kas te tagad notiek. Vai visa vara vēl aizvien Gambulas rokās?

Viņš norādīja uz skaitļotāju, kura milzīgā masa pletās visapkārt viņiem, un Andrē palocīja galvu.

—    Kāpēc tad viņa nekad nenāk šurp?

Andrē centās nekustēties, lai sakopotu spēkus.

—    Nav nekādas vajadzības. Skaitļotājs parādīja viņai ceļu. Viņa negriezīsies atpakaļ. Ari šeit viņa vairs nenāks. Viņai vairs neko nevajag. Un es ari nevarētu viņai vairs neko parādīt. Es pati tik tikko vairs redzu. — Viņa aizdomīgi paskatījās uz ekrānu. — Kad būšu mazliet atpūtusies, es atkal atgriezīšos.

Nepaprasījusi atļauju, kopēja aizstūma ratiņus. Šoreiz Flemings nestājās viņai ceļā. Viņš noraudzī­jās, kā viņas abas pazūd aiz izejas durvīm, un brīdi palika sastindzis stāvam tukšās telpas smagajā klu­sumā.